Jau pasen biju dzirdējusi teicienu “Mīlestība nav tikai jūtas, mīlestība ir arī darbs”, taču ilgi nevarēju novērtēt tā nozīmi.

Šķita, tas vien skaļais sauklis bez jebkāda seguma no sērijas “grūtniecība nav slimība” un “gudrība nāk ar gadiem”.
Taču, ja attiecības ilgst vairāk par pāris mēnešiem, vienā brīdī iestājas mirklis, kad taureņi vēderā dodas ziemas miegā, un kaislīgā iemīlēšanās stadija pamazām pāraug līdzīgās, bet savādākās jūtās.

Un tajā brīdī arī sākas darbs – tu esi kopā ar otru cilvēku, jūs viens otru labi pazīstat, spējat prognozēt otra izgājienus, un pārsteigumi parādās vien retu reizi (toties kādi! Bet par to – cits stāsts). Nu lūk, un bieži vien šajā brīdī var sākties apjukums – kas īsti notiek, vai es tiešām viņu joprojām mīlu? Vai attiecības nav iegājušas bīstamajā stadijā “esam tikai draugi – un ar draugiem neguļ”? Citi to varētu saukt arī par rutīnu, taču es to gribētu nodēvēt par nomierināšanās laiku. Kad viss ir pierasts, nav jāuztraucas par iespējamiem nepatīkamiem pārdzīvojumiem, un jābažījas par to, vai otrs tiešām mīl.

Raksta turpinājums: http://sarkanais.lv/2008/05/08/ne-tikai-jutas/